Tēma: “ĢEOPOLITIKA un NACIONĀLĀ DROŠĪBA” 


Kad sabiedrībā runā par nacionālo drošību, tad vairākums uzskata, ka šī tēma ir Aizsardzības Ministrijas prioritāte. Patiesībā, nacionālās drošības jēdziens ir daudz plašāks. Šodien sabiedrībā ir nobriedusi nepieciešamība veikt neaizspriedumu analīzi, kas dotu iespēju nepolitizētajāi cilvēku daļai noskaidrot dažus momentus, saņemt atbildes uz dažiem jautājumiem, kādi rodas katram, multikulturālā sabiedrībā dzīvojošam cilvēkam. Iespējams, nākotnē tas palīdzētu radīt veiksmīgākus komunikācijas modeļus, kas veicinātu kā cilvēku savstarpējo attiecību sakārtošanu, tā arī auglīgāku biznesa attīstību.


Edelīna Kalniņa

 

Šīs tēmas ietvaros savu viedokli piekrita izteikt filosofijas doktors, profesors Pēteris Laķis.*

 

Nepieciešams kultūru dialogs

Pasaules uzskati un Drošība

Vai Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju atšķirības pasaules uzskatos, pasaulē notiekošo notikumu atšķirīgs vērtējums, piemēram, dažāda attieksme pret karu Irakā, pret iestāšanos ES, var ietekmēt Latvijas nacionālo drošību?
Nedomāju, ka divi iepriekšminētie faktori var nopietni ietekmēt nacionālo drošību, jo dažādi viedokļi par aktuāliem jautājumiem demokrātiskā valstī - ir pilnīgi normāli. Vienīgais, vajadzētu, lai gan Valdība, gan Saeima iesaistītos sabiedrībā notiekošajās diskusijās un vairāk kontaktētos kā ar tiem, kas uzstājas pret, tā arī ar tiem, kam nav sava viedokļa. Pie mums pagaidām tas nav pieņemts, bet tā diemžēl ir pasaules prakse. Kas attiecas uz pretrunām starp piekritējiem un pretiniekiem Irākas karā un iestāšanos ES, tad šīs pretrunas nav tik globālas, un tas nekādā ziņā neskar Latvijas nacionālo drošību.

Globalizācija un Drošība

Kā Latvijas nacionālās intereses saskaņojas ar globalizācijas jēdzienu? Pastāv viedoklis, ka šodien viens no galvenajiem globālistu uzdevumiem ir juridiski nostiprināta pasaules izkārtojuma sasniegšana pēc “ranžira” pakļautības” ar ASV priekšgalā. Vai sakrīt amerikāņu pasaules uzbūves nākotnes redzējums ar jūsu Latvijas nākotnes redzējumu?
Globalizācija, kā ekonomiskas attīstības process, ir objektīvs un neizbēgams. Taču, runājot par globalizāciju, bieži netiek ņemts vērā viens svarīgs faktors - vispārcilvēcisko vērtību problēma. Padomju laikā uz šādām lietām skatījās kā uz kaut ko “abstrakti humānu”. Tajā laikā bija vienīgi “šķiras vērtības”. Sociālisms beidzās, mēs sākām virzību uz Rietumiem, kur pieņemts deklarēt, ka vispārcilvēciskās vērtības piemīt visai cilvēcei. Tajā pat laikā - pēc 11. septembra notikumiem, teorētiskajā presē parādījās spriedumi jautājums par to, ka “vispārcilvēciskās vērtības - tās ir vērtības, kas bāzētas uz…Kristietību un tās raksturīgas - tikai, tā saucamajai Rietumu sabiedrībai, kas cēlušās no sengrieķu kultūras. Bet kultūras, kam ir cits izcelsmes avots – stingri modificē šīs vērtības”?! Šeit likumsakarīgi rodas jautājums: “Vai ir pieņemams Rietumu pasaules redzējums, pasaules redzējums ASV izpratnē, piemēram, Ķīnā?”… 
Kas attiecas uz Latviju, tad šodien arī gan pie mums, gan Amerikā, gan Rietumeiropā notiek sabiedrības saskarsme, kultūras, ekonomisko un politisko interešu saskarsme. Šī saskarsme, savukārt, rada problēmu, “kā” veidot mijiedarbību sabiedrībā, ņemt vērā vai neņemt “vispārcilvēcisko vērtību problēmu”. (Tāda situācija tiešām eksistē, un ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā un Eiropā). Tieši tāpēc, šodienas apstākļos “šajā mijiedarbībā” eksistētē “zināma” tendence savas spēles noteikumu radīšanā, ko nosaka Amerika. Taču jāatzīmē, ka Latvija, kopumā, “šajā mijiedarbībā” vadās no demokrātiskām tradīcijām un, kaut gan nereti pret daudzām Rietumu prasībām mēs izturamies kritiski, tomēr, jāatzīst, ka izvirzītās prasības ir pamatotas un gan mazākuma viedoklis, gan cilvēktiesības - tas viss jāņem vērā.

Latvijas ģeopolitiskā orientācija

Vai Latvijai starptautiskājā arēnā ir ģeopolitiskās uzvedības modelis, jeb tā darbojas bez sistēmas, atspoguļojot atkarīgi no situācijas dažādas biznesa elites vai piemēram, proamerikāņu, vai prokrievu politisko spēku intereses?
Tas, ka Latvijai nav konkrētas ģeopolitiskās orientācijas, ir skaidrs. Konceptuāli – nav. Jautājumā kopumā ir ietverta atbilde, jo šodien Latvija daudzos gadījumos balstās uz tiem spēles noteikumiem, kurus nosaka ekonomiskais izdevīgums. Taisnību sakot, nedrīkst neņemt vērā to faktoru, ka pastāv valsts pieņemta vispārēja politiskā līnija uz Rietumiem. Taču lai izstrādātu konkrētāku Latvijas orientāciju pasaules sabiedrībā nepieciešami konkrētāki soļi. Pagaidām tādu nav.

Latvija – Jaunās Hanzas galvaspilsēta

Jūsu attieksme par “Jaunās Hanzas” radīšanas ideju, kurā varētu būt: Skandināvijas valstis (Norvēģija, Zviedrija, Somija un Dānija), Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija), daļa Polijas, Ziemeļvācija, Krievijas pierobežas apgabali, Sankt-Pēterburga, Novgoroda, Krievijas Ziemeļu ostas – Murmanska, Nikeļa, Kaļiņingradas apgabals, kā arī Baltkrievijas pieobežas rajoni. Tādas savienības mērķis būtu ekonomiski un sociāli vienota reģiona izveidošana ar ciešām saitēm starp esošajām robežām, kā arī Krievijas Ziemeļrietumu reģiona iesaistīšana ciešākās attiecībās ar Rietumiem.
Jebkura mijiedarbība, ja tā ekonomiski ir pamatota un ja tās rezultātā ir iespējams kaut nedaudz uzlabot sociāli-ekonomisko klimatu – tas ir pluss. Cita lieta, tā kā iepriekšminēto valstu ekonomiskā attīstība ir atšķirīga, es saskatu šeit virkni iespējamu problēmu. Piemēram, var rasties problēmas ar Kaļiņingradu, un tas nav tikai jautājums, kas saistīts ar robežu, t.i. politisks jautājums. Pilsēta ir ārkārtīgi “neparastā” stāvoklī un tur ir milzumdaudz sociālu problēmu. Iedomājieties tās mijiedarbību ar kādu no Skandināvijas valstīm?! Kaļiņingradai tas nebūtu tik vienkārši. Tāpēc, lai šī jaunā reģionālā savienība izveidotos kādā sabiedrībā, vispirms nepieciešams kultūru dialogs.

Ekoloģija un Drošība

Eksistē tāds jēdziens kā “ekoloģiskā drošība”, kurā ietilpst cilvēka dzīvesfēras aizsardzība, dzīvnieku un augu valsts, dabas resursu aizsardzība no cilvēku darbības rezultātā radītajiem ārējiem un iekšējiem draudiem. Kā jūs domājat, vai Latvijā eksistē ekoloģiskās drošības nodrošināšanas mehānismi?
Šis ir jautājums attiecīgajām ministrijām, bet domāju, ka pilnā mērā tādu mehānismu nav nevienā valstī. Šeit ir svarīgi, vai Latvijā šis aizsardzības mehānisms ir tuvāks tai augstajai drošības pakāpei, kādu realizē Skandināvijas valstīs, vai tas tuvāks trešajām pasaules valstīm? Es domāju, ka Latvijā situācija nav no sliktākajām. Cita lieta, ka mēs esam maza valsts un esam atkarīgi no nepatikšanām, kuras var notikt pie mūsu kaimiņiem, teiksim, Lietuvā. Un tas nav tikai termināls, tā ir Ignalīna, kura lielā mērā var mūs ietekmēt…
Ja reiz mēs esam pieskārušies ekoloģijai… Presē ir izskanējis viedoklis, ka, ja “kādi nevadāmi procesi”, kas saistīti ar neparedzamām ekoloģiskām sekām, notiks pie mūsu kaimiņiem, piemēram, Krievijā, tad pasaules sabiedrībā tas tiks uzskatīts, kā “izaicinājums”, ko Krievija, lai ne tieši, bet tomēr met pasaulei. Un tad ar mērķi lokalizēt šīs sekas Krievijas teritorijā varētu tikt ievesti “NATO miera spēki” ar “humanitāru” nolūku novērst “ekoloģisko katastrofu”. Radikāli noskaņotās Krievijas aprindas uzskata (vai apzināti kultivē tādu domu), ka ar NATO virzīšanos uz Austrumiem un kara bāzu izvietošanu tuvu Krievijas robežām notiek gatavošanās tādas akcijas veikšanai. Jūsu viedoklis?
Nevaru atcerēties, ka kādreiz NATO būtu nodarbojusies ar humanitārām funkcijām, kas būtu saistītas ar ekoloģisko katastrofu likvidēšanu…
bet, ja tas būtu tāds pats atomreaktors kā jūsu piemērā ar Lietuvu, vai kaut kas līdzīgs…
Visdrīzāk tā nebūs NATO, bet citas starptautiskas institūcijas, kas tādā situācijā, jā, var… sākt rīkoties… . Kas attiecas uz NATO, nedomāju, ka tāds variants ir iespējams. Cita lieta, ka pastāv alianses tuvināšanās Krievijas robežām, un šeit ir divi momenti, kas jāņem vērā. Pirmkārt, neazmirsīsim par to, ka Latvija savā vēlmē iestāties NATO nav viena. Visas bijušās socvalstis un Varšavas līguma valstis tagad grib kļūt par NATO loceklēm. Tas liecina par tendenci. Par to, ka tomēr Krieviju šodien visas Austrumeiropas valstis uztver kā iespējamo pretinieku, kā iespējamo faktoru, kas var apdraudēt valsts neatkarību.
Dēļ kā? Daudzskaitlības dēļ, tautas neparedzamības dēļ, procesu nevadāmības dēļ?
Šeit ir daudz iemeslu. Pirmkārt, tā ir Krievijas vēsturiskā pagātne, kad tā īstenoja gana agresīvu politiku. (Mēs visi esam macījušies PSRS vēsturi, kura “rāda”- “kā” Krievija ir cīnījusies par savām interesēm. Gan Pētera Pirmā laikā, gan Krimas kara laikā, tas viss ir labi zināms. Pēc tam bija Padomju Savienība…). Lūk, tieši šī “vēsturiskā pagātne” paliek ģenētiskajā atmiņā, ietekmējot kā cilvēku šīsdienas notikumu izpratni, tā arī politiku. 
Otrs moments. Krievijas oficiālā politika šodien ir virzīta uz “krievu” interešu aizstāvību tajās valstīs, kurās viņi dzīvo. Tā kļūst par visai “kutelīgu problēmu”, jo, kā rāda pasaules prakse, jebkurā situācijā, kad sāk domāt un runāt par “savējo” interesēm ārzemēs, faktiski rodas jautājums par piektās kolonnas veidošanu. Tas ir neizbēgami, un tas ir objektīvs faktors ar kuru jārēķinās. 
Trešais moments. Katra valsts ir ieinteresēta savas ietekmes nostiprināšanā. Krievija ir sapratusi, ka nevar apturēt Latvijas virzību uz ES un kopumā uz NATO. Kas atliek? Atliek nostiprināt savas ekonomiskās pozīcijas. Viens solis tika veikts - “Latvijas Gāze”. Tagad otrs - Ventspils. Pat pie pilnīgi neitrālas attieksmes un bez kādas negatīvas ievirzes attiecībā pret Krievijas politiku, es, personīgi, esmu pret jebkuru monopolu no malas. Ja kāda valsts kontrolēs mūsu ostas, elektroenerģiju, gāzi - vai tā būtu Vācija vai Krievija - tas viss būs neizdevīgi Latvijas iedzīvotājiem, jo tā jau ir ekonomiska atkarība, nevis tikai runas par iespēju ietekmēt politiku. Šajā situācijā mēs pilnībā būsim atkarīgi no citas valsts ekonomiskās atmosfēras, un jebkura krīze tajā radīs mums negatīvas sekas. Tas viss kopumā atsaucas uz Latvijas-Krievijas attiecībām un tuvākais laiks - nebūs viegls. Es nedomāju, ka līdz Latvijas iestāšanās ES un NATO Latvijas-Krievijas attiecības uzlabosies. Visdrīzāk, tās būs pietiekami problemātiskas. Kas būs pēc tam, grūti teikt. Es pats nedomāju, ka Latvijā būs karabāzes. Drīzāk -diez vai. Bet iestāšanās NATO - tā ir valsts izvēlēta politika, un taisnība ir manam Zviedrijas kolēģim, kurš ir teicis, ka “arī Zviedrija ne pārāk ilgi paliks ārpus NATO”, jo šodien no tā neizbēgt, var vienīgi palikt vai nu vienas, vai nu citas sfēras interesēs. Bet censties “spēlēt” kāda neitrāla tranzītkoridora, tilta lomu? Tilts nepastāv pats par sevi, tilts arī kādam pieder, vienai no pusēm. Nav taču neitrālu tiltu. Izejas nav, vai nu tur, vai šeit. Mēs izvēlamies Rietumus, vienu no diviem variantiem.

Nacionālā pašapziņa un Drošība

Vai tautas nacionālā pašapziņa ir saistīta ar valsts nacionālo drošību? Eksistē tāds viedoklis, ka, zaudējot nacionālo pašapziņu, tauta pārvēršas par pūli, kura ideoloģiju var nosaukt dažādi, piemēram, par “proletārisku internacionālismu”. Kopumā, runājot par nāciju nacionālajām īpatnībām, kultūrologi uzskata, ka vācu nācija ir asimilējoša, amerikāņu – absorbējoša, ķīniešu – izšķīdinoša. Jūsu skatījumā, kāda ir latviešu nācija?
Visdrīzāk tā ir nācija, kurai ir ļoti spēcīgs pašaizsardzības mehānisms un kura, pat dzīvojot vienā teritorijā kopā ar citām etniskām grupām, par optimālu variantu izvēlas nošķirtības dzīvi. Tā nav virzīta ne uz absorbēšanu, ne uz asimilāciju. Tas noteikts vēsturiski. Un, ja 700 gadu laikā tautas pašapziņa ir saglabājusies, tad nācijas pašsaglabāšanās instinkts patiešām ir ļoti spēcīgs. Bet nošķirtība rodas tikai no vēlēšanās saglabāt savu ģenētisko identitāti.
Tātad, tas ir ieprogrammēts zemapziņā?
Jā, un to nevar izmainīt desmit, divdesmit gadu laikā. Var, protams, ar valsts politikas palīdzību to ietekmēt, pietiek tikai atcerēties, kā radās amerikāņu sistēma, kur atvērtība pret emigrantiem bija kā nepieciešamība, lai īstenotu ekonomisko progresu… Taču Latvijā viss ir citādi. Ja atceramies vēsturi, 20., 30. gadus, kad Latvijā bija vācu, ebreju, krievu, poļu, lietuviešu minoritātes, tad redzam, ka tām visām bija sava pārstāvniecība parlamentā, sēdēja pa vienam, pa diviem, pa trim cilvēkiem dažādās partijās. Tas ir tieši tas modelis, kurš ir pieņemams Latvijai. Katra minoritāte aizstāv savu kultūras autonomiju, katrai ir sava skola, teātris, avīze, ir kaut kāda mijiedarbība, bet katra dzīvo savu dzīvi. Tā, lūk, vēsturiski ir izveidojies.

Demokrātija un Drošība

Ja atceramies 80. gadu beigu lozungus, kad radās neatkarības kustība, tad tajā laikā bieži tika deklarēts “neatkarīgas un demokrātiskas valsts” princips. Tad nebija runas par to, ka valsts būs tikai neatkarīga, bez demokrātijas. Lūk, šodien neatkarīga valsts mums ir, tagad jāattīsta demokrātija.
Kas ir neatkarība – vairums cilvēku saprot, bet kas ir demokrātija, tas jau mazliet ir “izdzisis”… . Kā … jūs to definētu?
Tas ir nopietns jautājums. Parāk daudz ļaužu 90. gadu vidū domāja, ka “demokrātija ir tad, kad varu darīt to, ko gribu”. Man demokrātija –t.i., kad valsts rada juridiskas iespējas manai attīstībai, pašizpausmei un maksimāli cenšas man palīdzēt sociāli - ekonomiskajā ziņā. Pie tam man jāuzņemas pilna atbildība par savu rīcību. Demokrātija – tā ir atbildība. Taču tas ir tikai pirmais solis. Sabiedrībai jāizaug, lai būtu gatava dialogam ar citu cilvēku. Mums jāmēģina saprast to mazākumu, kurš, piemēram var nobalsot pret iestāšanos ES, saprast, kāpēc tā ir rīkojies, un jārēķinās ar tā viedokli. (Vai tie būs lauku iedzīvotāji, vai kultūras darbinieki, kuri uzskata, ka iestāšanās ES radīs kultūras attīstības ierobežojumus… - valstij ar tiem ir jārēķinās, jāiet uz dialogu un jācenšas izvairīties no iespējamām negatīvām sekām).
Runājot par atbildību, acīmredzami, notiks paaudžu maiņa pirms…
Protams… tas būs ilgs process. Latvijas jaunāko laiku vēsture ir parādījusi, ka triju dienu laikā var mainīties politiskā iekārta. (Es domāju 91. gada puču). Ekonomiskā? Privatizācija, 10 gadi un - kapitālisms. Dzīves standarts? Gadu trīsdesmit un - ES vidējais līmenis, ja vairāk vai mazāk sapratīgi īstenot politiku un mazāk zagt. Taču, lai izaudzinātu īstu demokrātisku sabiedrību, vajadzētu gadus simts. Trīs paaudzes. Tieši tāpēc tas viss atkarīgs ne tikai no valsts. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem.

*Intervija tika ņemta neilgi pirms cienījamā profesora nāves